Aristokrātisks bālums vai ādas vēzis? Kāda ir Tava izvēle?

"Tu esi skaista sieviete un noteikti zini kā lietot kosmētiku. Nekas, uzkrāsosies un neviens pat Tavu rētu nepamanīs" viņš teica un piemiedza man ar aci. Ārsta vārdi mani nespēja mierināt. Tie slīdēja man garām, šķita, ka neattiecas uz mani.
Sejas plastikas ķirurgs zīmēja uz lapas, modelēja manu rētu, runāja par to, kā es izskatīšos pēc operācijas. Onkologs skaidroja par ādas vēzi, radiāciju, saules ietekmi uz gaišas ādas cilvēkiem. Klausījos, bet manas domas aizslīdēja tālu prom. Vārds ''vēzis" apstādināja manu ikdienas dzīvi, domās atkal nonācu vietā, kur tas viss sākās.


Solāriji savu popularitāti ieguva jau manos pusaudžu gados. Kāda ģimenes ārste zināja teikt, ka solārijs ir pat ''veselīgs". Vēlāk apmeklēju gan apšaubāmas kvalitātes solārijus, gan dārgas solāriju studijas.
Aristokrātisks bālums jau sen nav modē. Pēdējos 20 gadus sabiedrībā valda uzskats - kārns, brūns ķermenis - tas ir skaisti. Mēs visas no sieviešu žurnāliem zinām, ka "brūni nosauļots ķermenis tevi vizuāli padarīs slaidāku un arī izsitumi uz brūnas ādas nav pamanāmi. Iesauļots ķermenis izskatās veselīgāks par aristokrātiski bālo ķermeni." Vai pāris gadus atpakaļ sabiedrība zināja par solāriju kaitīgumu, radiāciju, ādas vēzi? Nē! Un mūs tas pat neinteresēja, jo dzīvojām vienai dienai, laikā, kad valdīja tievo un smuko cilvēku kults.
Dažus gadus atpakaļ, pēc kārtējā solārija apmeklējuma tīksminājos par sevi pie spoguļa. Nu jau brūnumā biju pārspējusi pat ziemeļindieti. Mani vēroja tolaik labs paziņa, hindu šamanis. "Ja turpināsi sauļoties, Tev būs ādas vēzis": viņš teica. Pagriezos pret viņu un sāku smieties: "Tad tāds būs manis liktenis. Bet varbūt šovakar nokļūšu auto avārijā un rītdiena nepienāks." Gadu vēlāk pie šī paša spoguļa pamanīju pavisam sīku, sarkanu punktiņu. Un tai pašā brīdī zināju, ka tas nav nekas labs, bet arī pietrūka drosmes ārsta apmeklējumam. Draugi, apskatījuši manu degunu, paziņoja: "Muļķības! Tev nekā tur nav!" Bet es zināju, ka IR. Neskaitāmas naktis pavadīju sarunās ar to pašu šamani. Katru nakti lasīju. Domāju. Tas viss iekrita laikā, kad visa pasaule uzzināja par mistisko Maiju kalendāru, gaidīja Pasaules beigas. Ar katru ķermeņa šūnu jutu, ka brūk mana Pasaule, viss mainās. Sāku izsijāt savas prioritātes dzīvē, savu draugu loku. Uzcēlu milzīgu mūri ap sevi. Sāku saskatīt notikumu cēloņus, kopsakarības. Meklēju iemeslus. Aizvainojums, sena brūce, nespēja piedot. Kopā ar šamani mācījos piedot, iemīlēt sevi no jauna. Kopā ar viņu izgāju skarbu mācību. Un tad kādu rītu piecēlos, apģērbos un devos pie GP, jeb sava ārsta. Tālākais kā paātrinātā filmā - brauciens uz slimnīcu, konsultācijas, steidzama operācija, kuru atlika uz 2 nedēļām, jo gribēju pirms operācijas satikt savējos Latvijā. Atteicos no biopsijas, jo nojautu ļauno patiesību. Gaidīju operāciju, turējos. Kādu dienu draugs man atsūtīja video par Tibetas debesu bērēm. Tobrīd mani tas tik ļoti aizskāra, ka pirmo reizi pa ilgiem laikiem raudāju aiz žēluma pret sevi. Mums, eiropiešiem ķermenis nozīmē visu, bet viņiem neko. Pēc nāves ķermenis tiek nodots maitu lijām saplosīšanai. Viņi tic, ka dvēsele saplūst ar dabu un ķermenim vairs nav nekādas vērtības.
Operācijas diena. Zināju, ka viss būs labi.

Naktī, pēc operācijas, redzēju dīvainu sapni. Pamodos nakts vidū ar domu, ka no manis izgriezts viss gadiem krātais aizvainojums, esmu piedevusi. Pēc operācijas ilgi negribēju sevi redzēt spogulī. Lauzts deguns, asinis, daudz, daudz šuves, ilgi nevarēju atvērt labo aci, zilumi zem abām acīm, asinsizplūmumi uz sejas. Kauns iziet uz ielas, pamatīgi apskādēts pašvērtējums.

Kādu laiku pēc operācijas. Joprojām zilumi, aci līdz galam nevarēju atvērt, bet ļāvu sevi nofotografēt. Vai kaut kas manā dzīvē mainījās? Jā un nē. Uz lietām, notikumiem sāku skatīties daudz vienkāršāk. Neesmu klausījusi ķirurga padomam un nekrāsojos ikdienā. Arī rētu neslēpju. Nomainīju darbu.
Ne pirms tam, ne vēlāk neesmu meklējusi informāciju par ādas vēzi, stadijām un ārstēšanu. Man palaimējās. Ārstiem operācija izdevās. Iztiku bez starošanas, medikamentiem, bet joprojām esmu onkoloģijas pacientu uzskaitē Lielbritānijā. Es sevi pieskaitu pie veiksminiekiem.
Tagad neslēpju savu pieredzi, ir prieks par katru draudzeni vai paziņu, kura atstājusi savu solārija abonementu neizmantotu. Biedē vieglprātība Latvijā. Joprojām katrā Latvijas mazpilsētā ir pāris solāriju studijas, kurās netiek veikta nekāda uzskaite. Pusaudzes solāriju apmeklē katru dienu, uzņēmējiem nav jāuzņemas atbildība, bet par pavisam demokrātiskām cenām piedāvā pavisam ātru iedegumu. Un skaistas, brūni iedegušas administratores saka: "Tev nevajag ņemt 5 minūtes, ņem 15. Būs lielāks efekts. Un mūsu solāriji ir droši, ar pavisam jaunām lampām. Bet ādu pasargāsi ar šo krēmu." Un vai krēmi, kas sola vēl ātrāku iedegumu ir tik nekaitīgi kā šķiet? Tikai tagad zinu, ka krēmu sastāvā iekļautais dihydroxyacetone jeb DHA nepasargā ādu,  bet nogalina šūnas. Reklāmās saka, ka krēms aizkavē ādas novecošanos, grumbu rašanos, bet realitāte ir daudz savadāka. DHA nonāk asinsritē, tālāk aknās, kuras tiek bojātas. Mēs visas pazīstam specifisko pašiedeguma krēmu smaržu, vai  ne? Bet vai tu zināji, ka tieši šī smarža grauj nervu sistēmu?
Varbūt laiks mums katrai pieņemt sevi tādu, kāda esam? Viena no mums ir balta, cita tumšādaina. Un mēs visas savā dažādībā esam skaistas.
Bet vienmēr būs tā, ka apaļīgās centīsies tievēt, lokaino matu īpašnieces tos ķīmiski taisnos, bālās cepināsies saulē, bet tumšādainās savu ādu balinās katru dienu mazgājoties ar ādu balinošajām ziepēm...

P.S Ja tevi māc šaubas par savu veselību, negaidi! Apmeklē ārstu.
Joprojām pavasarī "ķeru" sauli. Šoreiz ar mēru.

Mirklis klusumā

Šobrīd iestājies tāds kā pavasara nogurums, kad neko negribas darīt. Arī darbā kolēģi ar vaļējām acīm sapņo par vasaras atvaļinājumu siltajās zemēs. 

Es jūtos nogurusi, bez enerģijas. Jūtu nepieciešamību iet pie dabas, braukt uz jūru, kāpt kalnos. 

Šodien biju pie jūras, staigāju ar basām kājām pa pludmales akmentiņiem, saslapināju džinsus, smējos, līdām pāri žogiem, meklējām dinozauru fosilijus. Iemācījos, ka nevar teikt "akmeņi" par minerāliem un iežiem. Un nevar prasīt gredzenu ar "akmeni". Sajutos atkal dzīva! 

Apkārtējie jūt un respektē manu vēlēšanos uz mirkli pabūt vienai. Dzīvoju miera režīmā, kad vairāk cenšos atpūsties, pārdomāt izdarīto, kaļu jaunus plānus, kurus vēlāk realizēt. Tikai kaķus neinteresē, ka dzīvoju enerģijas taupīšanas režīmā. Viņi mēdz uzlekt uz muguras, iekost rokās tikai lai padauzītos. 

Ir atkal sācies jauns posms manā dzīvē.

Jaunības noslēpums

Kārtējais izaicinājums - kaut ko uzrakstīt Sievu lapai ''Talsu Vēstīm''. Bet ko?
Šodien meitai jautāju - ar ko es varētu iedvesmot sievietes Latvijā? Viņa uzreiz, pat nedomājot atbildēja: "Ar savu dzīvesstāstu! Ar to, ka nekad nepadodies. Uzraksti par to, kā tu vari izskatīties jaunāka par saviem gadiem!"
Jā.. nevaru dot padomus skaistumkopšanā, jo ikdienā kosmētiku nelietoju. Arī ar kulinārijas sasniegumiem nevaru palielīties. Īsti nevaru spriest arī par bērnu audzināšanu, jo manas meitas audzina mani. Jeb kā pati saku - kopā augam. Šobrīd kopā izdzīvojam trakos tīņu gadus ar apvainošanos, durvju aizciršanu, kopīgiem piedzīvojumiem un dullošanos.
Bieži pie meitām ciemos nāk draugi. Arī pie mums nakšņo. Pēc tam draugi saka: "Aawww.. Jums forša mamma. Vienmēr tik jautra. Laimīgās, jums jauna mamma." Mamma ir jauna tikai sirdī. Ja Tu man jautāsi cik man gadu, es apmulsīšu, mirkli padomāšau un tikai tad atbildēšu. Arī darbā man bieži jautā kā es varu darīt tādu darbu, ja esmu tik jauna. Ir sanākuši ļoti daudzi kuriozi un pārpratumi. Un mans mūžīgās jaunības (vismaz sirdī) noslēpums ir ''neko neņemt galvā''. Un arī tas ir jāiemācās. Nav viegli saglabāt vēsu prātu avārijas situācijās, nepanikot, nevaimanāt un nečīkstēt. Man patīk teiciens: "Ja nevari mainīt situāciju, tad maini attieksmi." Var arī pievērt acis uz nepatīkamām lietām un teikt kā Skārleta no ''Vējiem līdzi" - par to es domāšu rīt. Un vai ģimenei, apkārtējiem, facebook draugiem būs vieglāk, ja stāstīšu cik grūti man darbā, atkal nav naudas vai neciešami sāp bērnībā lauztā potīte? Un būsim godīgi - vai sabiedrību pa lielam interesē manas, Tavas problēmas? Mūs, latviešus, drīzāk tikai priecē tas, ka vēl kādam neiet, neesmu viens tāds neveiksminieks. Uzskatu, ka citus nevajag apkraut ar savām sadzīves likstām, dvēseles problēmām, ja vien uzklausītājs nav savas jomas profesionālis. Arī mani paši, paši tuvākie ir redzējuši, ka man nav spēka, bet ir jasaņemas un jāturpina kustēties uz priekšu. Es dodos pie dabas. Nekas tā nedziedē kā kalni, vientulīgas pastaigas, ceļojumi kopā ar īstajiem cilvēkiem. Pēc miera eju uz baznīcu. Mācītajs Māris Ludvigs ir tiešs un vienmēr trāpa kā naglai pa galvu. Tur sprediķa laikā saklausu tieši to, kas tajā mirklī man visvairāk bija vajadzīgs. Vēl joprojām baznīcā cīnos pati ar sevi, ir grūti tā līdz galam noticēt. Ir grūti atvērt sirdi brīnumam.
Latviešiem vēlu iemācīties smaidīt. Tā, no sirds, ne pa amerikāņu modei. Ja godīgi, tad Latvija ir visīgnāka valsts, kurā esmu bijusi. Lielbritānijā, mums, iebraucējiem no Austrumeiropas, visu laiku jautā: kas noticis? Kapēc nesmaidi? Liekas, ka man vajadzēja tieši gadu, lai brīvi es spētu uzsmaidīt katram pretīnācējam. Vienu vakaru Talsos, TOPiņā uzsmaidīju pārdevējai, viņa pie kases pat salecās un skatījās uz mani ar izbiedētu skatienu.:D Cilvēki, smaids rada smaidu, patiesi. Vai kādam vēl tas ir noslēpums, ka sliktas domas piesaista slikus notikumus? Domāsim gaišas, skaistas domas un piedzīvosim skaistus notikumus, piedzīvojumus.