''Pasaule ir pārak brīnumaina, lai par to klusētu.'' /A. Grīvniece/

Thursday 31 December 2015

Ēģipte. Sapņu zeme.

Hennas tetovējums jau sen izbalējis, bet atmiņas ne.
Skatos ceļojuma foto. Noskaņai uzliku kaut kādu Ēģiptes interneta radio arābu valodā.
Un nolēmu uzrakstīt savu piedzīvojumu stāstu. Un nevis ceļojuma aprakstu. No sausiem faktiem atceros vien to, ka Sahāras tuksnesī 15 gadus nav lijis.
Par ceļojumu uz Ēģipti sapņoju kopš 5. klases. Daudzus gadus Vecgada vakarā rakstu savas vēlēšanās Jaunajam gadam.Togad Jaungada vēlmju sarakstā nebija ceļojums uz Ēģipti, bet piedzīvojumu ceļojums. Bet vienmēr notiek tā kā tam jānotiek, jeb citējot Paolo Koelju: “Nekad nepārstāj sapņot. Un seko zīmēm!” Veiksmīgu apstākļu sakritības dēļ nokļuvu Ēģiptē. Iepriekš neko daudz nelasīju un nepētīju. Zināju tikai to, ka naudas vienība ir Ēģiptes mārciņa, galvaspilsēta Kaira, upe Nīla, Sahāras tuksnesis, piramīdas, mūmijas, leģendas, islams, karstums, tirgotāji, kas aiz rokas rauj bodē, revolūcija, templī nogalinātie tūristi, paaugstinata drošība.
Pirms brauciena daudzi teica: Jūs esat galīgi dullas! Tur nav droši! Musulmaņi ir traki, jūs nolaupīs utt. Bet kur ir droši? Šogad pat Parīzē nebija droši..
Piedzīvojumā devos kopā ar jamaikieti Shantel. Bez tūrisma kompānijas. Mūsu plāns: ļauties piedzīvojumam, visu plānot uz vietas ņemot vērā nopietnu apstākli - drošība. Vai ir droši divām ceļotājām iepazīt ''īsto Ēģipti'' vai drošāk tomēr turēties pie tūristu takām?
Izvēlējāmies Hurgadu, jo tuvāk Kairai. Ja nu sanāk aizbraukt? Viesnīcu rezervējām pēc principa: jo lētāk, jo labāk. Jo ne jau viesnīcas istabā gatavojāmies pavadīt 7 dienas. Un ja vēl par 3* viesnīcas cenu gadās 4*, tad pavisam jauki. Klientu atsauksmes parasti nelasu, nebojāju sev pirmā pārsteiguma momentu, bet šajā gadījumā, iespējams, vajadzēja palasīt.
Hurgadā ieradāmies vēlu vakarā. Sasodīti karsts. Lidostā pirmā doma: Welcome to the Africa. Kā paši to raksturo - labi organizēts haoss. Lidostu no tirgus kņadas atšķīra vien tas, ka tur nebija tik krāsaini un pa zāli pastaigājās ar automātiem bruņoti cilvēki.
Pāris minūšu brauciena laikā uz viesnīcu sajutos nedaudz skumīgi. Pirmais iespaids - diezgan noplukusi Hurgada. Likās, ka esam ieradušās 10 gadus par vēlu.
Veiksmīgi nokļuvām savā 4* viesnīcā. Nezinu pēc kāda principa tur piešķir zvaigznes viesnīcām, bet gan jau , ka tās dala spēcīgu narkotisko vielu iedarbībā. Un te kārtējais šoks. Esam teleportētas uz padomjlaiku sanatoriju kaut kur Krimā. Dzirdu tikai krievu valodu, redzu saulē pārkarsušus pensionārus, sarkanus jaunākas paaudzes cilvēkus ar tikpat sarkaniem bērneļiem. Un viesi ar telefoniem un datoriem ērtajos recepcijas dīvānos. Bezmaksas wifi. Ak jā, smēķēt atļauts gandrīz visur. Un smēķē visur.. Uz ielas, viesnīcā, veikalos.
Recepcijas darbinieki ļoti sapriecājās, ka neesam no Krievijas, būšot ar ko angļu valodā papļāpāt. Puiši mums piešķīra it kā viesnīcas labāko numuru. Nevīlāmies.Un cik ļoti liela viņiem bija vēlēšanās pļāpāt sapratām jau drīz vien. Mūs katru dienu traucēja ar telefonzvaniem, uzaicinājumiem kaut kur kopā aizbraukt, aiziet.
Paspējām ierasties vakariņu laika pēdējās minūtēs. Viesnīcas restorānu turpmāk saukšu par ēdnīcu. Kārtējais šoks. Lai arī dažas minūtes līdz slēgšanai, pāri palikuši tikai pārpalikumi. Bijām nokavējušas ballīti, viss drausmīgi netīrs. Ēdiena pārpalikumi uz galdiem un zem galdiem. Ko tālāk? Laukā nakts. Pie viesnīcas ieejas metāla detektors, kas kaitinoši pīksteja katru reizi, kad gājām iekšā vai laukā, bruņota apsardze pie ieejas un teritorijā, bet uz ielas? Atmetām domu par iešanu laukā. Izgājām dārzā. Tur krievu diskotēka. Tūristi dzer šņabi, uzdzer alu. Cilvēki nāk klāt un prasa vai viņa (Shantel) ir Ļiberž no Dom 2. Savā vislabākajā krievu valodā saku, ka jā un es esmu viņas aģente. Shantel šokā. Viņa nesaprot krievu valodu un nesaprot kāpēc krievu tautības cilvēki skatās uz viņu (konkrētāk - blenž). Mūs neinteresē bezmaksas alkohols un krievu diskotēka. Līdz jūrai iet nav vērts. Tumšs. Visapkārt zālē, krūmos, zem palmām manāma rosība. Viesnīcas teritorijā desmitiem kaķu. Vēlāk kaķus sastapām uz ielām, veikalos, kafejnīcās.
 Pārliecinu Shantel, ka tuvākais veikals ir tieši pāri ielai un nekas slikts ar mums nevar notikt. Ir jāiet pēc ūdens. Kas var notikt pāris minūtēs? Un piedzīvojumi var sākties! Jau pie veikala esam nofotogrāfējušās ar blakus veikalu pārdevējiem, īpašniekiem, kaut kādiem vietējiem večiem. Es varētu izveidot galeriju ar vietējiem, kuriem vārdus pat nezinu vai neatceros. Kaut gan nav liela izvēle: Muhameds, Ahmeds vai Saīds. Pāris minūtes vēlāk jau pīpējam ūdenspīpi citā veikalā. Jā, viņiem liels prieks papļāpāt ar jamaikieti un latvieti. Tik kaitinoši: ''No Latvijas? Zinu Latviju! Labas, labas!'' Atceramies savu pamatmērķi un dodamies uz pārtikas veikalu pēc ūdens. Par laimi cenas mums saprotamos skaitļos. Paņemu ūdeni. Cena 19.70 LE. Pie kases mani cita veikala īpašnieks velk atpakaļ pie plauktiem un rāda no tūristu acīm paslēpto ūdeni par nieka 2,75LE. Par šo padomu apsolam nedēļas laikā iegriezties arī viņa veikalā.Visur jārēķinās ar tūristu cenām un parastajām cenām. Es neprotu kaulēties, bet vienmēr izvērtēju vai tā summa priekš manis ir saprātīga. Visā visumā Ēģipte man nešķita lēta kā dzirdēts trekno gadu nostāstos. Degviela, taksometrs, sabiedriskais transports gan par smieklīgi zemām cenām.

Ko pirkt Ēģiptē? Nezinu. Katram sava Ēģipte un pirkumu saraksts. Daudz Made in China preces. Bet dzirdēts, ka Ēģiptē jāpērk ūdens pīpes, papiruss, zelta un sudraba izstrādājumi, eļļas un smaržas.
Atpakaļceļā jau pie pašas viesnīcas mūs pārtvēra blakus veikala pārdevējs ar uzaicinājumu apskatīt viņa veikalu. Iekļuvām eļļu, smaržu un vīraku valstībā. Uzreiz zināju: te es pirkšu eļļu matiem. Nokļuvām veikala īpašnieka nagos. Ieslīgām sarkanos dīvānos, tikām cienātas ar kaut kādu graudainu tēju. Sarunai pie tējas piedāvājām parunāt par biznesu un mums kaut ko mēģināt notirgot. Un šovs var sākties! Uzzinājām visu par eļļu gatavošanu, Ēģiptes vēsturi, revolūciju, tūristiem no Krievijas, pat īpašnieka laulības dzīves detaļas. Izmēģināju kamieļpiena masku sejai, kuras sastāva tomēr esot kamieļa sperma un garantēts ''10 gadus jaunāka'' efekts. Nopirku eļļu matiem. Nevēlējos mājās vest masku, kas jāglabā ledusskapī. Un pirkums jānosvin. Vēl tēja. Ūdenspīpe. Vakara gaitā īpašnieks saņēma hašiša sūtījumu. Solīdi biznesmeņi dalīja hašiša kluci. Tikai savām vajadzībām, kā paši teica. Pāris stundās bijām ieguvušas labāko draugu, kas neskopojās ar zelta vērtiem padomiem un pie kura jebkurā laikā var ienākt uz tēju.
Nākamajā dienā pamodāmies vēlu. Gandrīz nokavējām brokastis, bet paspējām vismaz kaut ko apēst. Dienasgaismā bardaks ēdnīcā vēlreiz šokēja. Netīri galdauti, ēdiena paliekas, rindas. Cilvēki centās maksimāli piekraut šķīvjus tā it kā brokastis būs viņu pēdējā maltīte šonedēļ. Rindas arī pie grādīgajiem. Vodka brokastīs? Shantel piedzīvoja kultūršoku. Uzaugusi Lielbritānijā siltumnīcas apstākļos, neko nezinot par pēcpadomju sindromu. Rindas ēdnīcā man atgādināja spiešanos tramvajos Rīgā. Ar neapmierinātu pensionāru bubināšanu krievu valodā. Kad jau sēdējām pie sava galda un bailīgi mēģinājām kaut ko apēst, pienāca gados vecāks krievu tautības vīrietis krietnā šmigā un jautāja vai vēlāk noorganizēju viņam un viņa sievai foto ar Shantel.
Kā pavadīt turpmāko dienu? Jāaiziet lidz pludmalei. Dārzā baseins. Ap baseinu cilveki, kuriem mērķis iegūt maksimālo iedegumu vai pārkarsušas otrās pusītes vai tie, kam ragi dūņās. Ne visi var dzert šņabi uzdzerot alu +38' C karstumā un nesagurt. Ejam līdz jūrai. Pa ceļam puiši iepazīstina ar dienas aktivitātēm pludmalē: joga, ūdensvingrošana, zumba, vēderdejas utt. bet krievu valodā, jo tāda publika. Saņemam piedāvājumus fotosesijām, izbraucieni ar laivu pa lēto, ceļojumu aģenti no visam pusēm.. Pludmale sasodīti maza un pārpildīta.
Ejam ielās. Turējāmies uz galvenas ielas, neriskējām klejot pa sānielām.
Uz ielas tāāāds karstums. Sajūta kā tūlīt mati aizsvilsies. Nopriecājāmies, ka ieradāmies septembra beigās nevis augustā. Iela tukša, nekā no naktī piedzīvotās burzmas. Viss izmiris. Veikali strādā ''dienas režīmā'', kad pārdevēji guļ vai slinki sauļojas un nav īpaši ieinteresēti tūristu ievilināšanai veikalos. Parastie triki: ienāc tikai apskatīties/nofotogrāfēties/parakstīties viesu grāmatā/iemācīt kādu frāzi latviešu valodā vai vienkārši Tev iedos bezmaksas dāvaniņu uz jauko iepazīšanos. Un kad sākas tējas dzeršana, tad jau var rēķināt, ka kosmosa melnajā caurumā paliksi uz pāris stundām. Tas vai tūrists izies no viņa veikala ar pirkumu ir goda jautājums. Lieliski praktiskās psiholoģijas paraugdemonstrējumi. Vispirms informācijas ievākšana: vārds, no kurienes, cik ilgi te, cik dienas vēl būsi. Tas viss ne jau tāpēc, ka dibināt draudzību, kas turpināsies gadu gadiem. Tas tikai lai izzinātu kādu cenu Tev par preci var prasīt. Un kaulējoties spiež uz jūtām.. Es saprotu, ka cilvēkam kaut kā ir jāizdzīvo pēc revolūcijas, krīzes, bet es atsakos maksāt pēc vācu tūristiem domātajiem cenrāžiem.
Jau ejot atpakaļ mūs uzrunāja jauns puisis. Kopā nostaigājām līdz pašai viesnīcai. Sarunas par neko. Gaidījām, kad viņš kaut ko mēģinās notirgot, bet nekā. Ali tagad esot pusdienas pārtraukumā, esot niršanas instruktors. Un no rītdienas atvaļinājumā. Varot ar mums kopā vakarā iziet ''ielās'', iedzert tēju. Tā kā viņš neizskatījās bīstams, drīzāk gan pilnīgi nekaitīgs, bez lakata ap galvas vai garajā tērpā un bez automāta pie sāna, tad piekritām vakarā satikties pie viesnīcas. Vakars pienāk ātri. Saulrietu sagaidam pie jūras. Iepazīstamies ar jau ar pāris citiem ūdenssporta instruktoriem, kam darba diena jau beigusies. Sarunās par haizivīm, beduīniem un ar marihuānu barotiem kamieļiem pienāk tikšanās laiks ar ''mūsu gidu''. Pamatīgi nokavējam, bet puisis pacietīgi gaida. Ejam pastaigāties. Ali sarunāja mums pastaigu ar kamieli par pusvelti, jo viņš puisim iestāstīja, ka Shantel ir viņa sieva no Asuānas. Vēlāk gan izrādījās, ka mums pienākas bezmaksas pastaigas ar kamieli, jo īstais kamieļa īpašnieks ir pludmalē satiktais instruktors. Tālāk brauciens ar taksometru uz New Marina. Mums jāredzot īstā naktsdzīve. Taksometrā pilnā skaļumā korāna lasījums, dziedāšana. Galamērķī skaitītājs rādīja 8.60LE, bet mums nosauc cenu 20LE. Tas nav dārgi, bet vienalga dubulta cena. Rādam skaitītāju, bet šoferis sāk skaidrot, ka skaitītājs vairākas dienas rāda vienu un to pašu ciparu. Lai arī mēs zinam, ka skaitītājs tomēr darbojās, vieglāk ir samaksāt. Samaksājām. Un tad Ali sāka kliegt arabu valodā. Tad kliedza abi pāris minūtes. Bet ar kliegšanu viss beidzās.
Izstaigājām New Marina. Tālāk ar sabiedrisko mikroautobusu uz  Downtown.

Downtown Ali mūs ieveda ''īstajā Ēģiptē''. Naktsdzīve, tirgošanās. Ik pa laikam Ali apskaujas, bučojas uz vaigiem ar pretīmnācējiem. Jautājam vai visi satiktie vīrieši ir viņa draugi?! Nē, viņš pat nezin viņu vārdus, bet viņi apmeklē vienu mošeju. Atkal veikali, kaulēšanās. Pēc kārtējās tējas krūzes un sarunām man piedāvā pirkumu par vietējo cenām un lielu atlaidi, jo esmu atnākusi kopā ar ēģiptiešu draugu. Man nepatīk cena 300LE saku: dodu 100 LE, ja ne, tad neko. Nu, par 270 viņš vēl varot padomāt. Es nepiekāpjos, jo man vēl pāris dienas, lai iepirktos. "Labi, 230!''un viņš vairs nav tas pats smaidīgais un runātīgais pārdevējs. Viņš ir īgns. Izņemu 100LE banknoti un rādu viņam: ''Paskaties, pavisam jauna.:)'' Un tad jau viņš kliedza. Histēriski auroja ar putām uz lūpām: ''Tu izputini manu mazo biznesiņu! Man jāuztur veikals, ģimene!'' Paskatījos uz pārbiedēto Shantel. Laikam jāiet prom.. Un tad viņš paņem no manis 100LE, atkal priecīgs, visi apskaujas, bučojas uz vaigiem, taisa selfijus, grupas foto. Un visi priecīgi. Vēlāk viņš Ali saka:''Viņa ir ļoti gudra.'' Nākamajā veikalā abas ar Shantel pirkām tunikas. Nonācām līdz cenai, kas abas iesaistītās puses apmierināja. Brīdī, kad maksājām, iejaucas Ali. Abi ar pārdevēju sāka apspriesties arābu valodā. Finālā dabūjām 2 tunikas par 1 cenu. Un visam pa vidu attapos, ka kādā no veikaliem esmu aizmirsusi kameru. Paldies Ali un godīgajiem pārdevējiem, bet kameru atguvu.
Un tad vēl vietējā kafejnīca. Pirmoreiz nogaršoju cukurniedru sulu. Man garšoja. Ali gan šķobījās, jo neesot vēl pietiekami salda. Sezona ir novembrī.

Ekskursija pēc Ali izvēles - kristiešu baznīca. Baznīca kā baznīca. Nezinu kāpēc viņš mūs gribēja vest uz baznīcu. Apkārt baznīcai vairāk kā 20 ar automātiem bruņoti vīri. Mēs baznīcā iekļuvām bez problēmām, bet Ali gan izčamdīja un uz baznīcas apmeklējuma laiku čalis palika bez pases. Kādā brīdī mums pievienojās Ali labākais draugs Muhameds. Bet ir vēls un mēs nolemjam atgriezties viesnīcā. Bet.. kārtējais piedzīvojums taksometrā. Ir nakts un rēķinamies, ka 10LE vietā mums būs jāmaksā vismaz 30LE. Bet mums jāmaksā 50LE. Un patiesībā tie 50LE ir smieklīgi maza summa par garo braucienu. Ali čukst: ''Kāp laukā! Ātri! Ejiet uz viesnīcu!'' un dod šoferim 20LE. Abi izlec no auto un auro arābu valodā. Tā kā dažu soļu attālumā no mums ir viesnīcas apsardze, mēs nebēgam. Tikai vērojam histērisko aurošanu. Niknais taksometra šoferis ielec auto un aizbrauc. Mēs sarunājam satikties nākamajā vakarā. Kaut gan neesmu sajūsmā, jo man ar Ali īsti nav par ko runāt, bet Shantel viena neiet.
Viesnīcā pāris stundas ''ķeram'' internetu vestibilā, ziņojam mājniekiem, ka esam dzīvas, mājnieki savukārt biedē ar jaunumiem par nemieriem, par franču tūristu, kam nogriezta galva Alžīrijā. Un vērojam viesnīcas nakts stafu, kas atšķiras no dienā strādājošajiem. Atkal top grupu foto, selfiji ar apkopējiem, apsargiem. Ja vidusmēra dienas stafs runā arābu, angļu, krievu, vācu un franču valodās, tad naktmaiņa tikai arābu un pavisam nedaudz krievu un angļu valodās. Bet ļoti grib iepazīties un kaut kur iet, braukt. Mums garlaicīgi. Mēs gribam peldēties naktī. Jautājam vai ir atļauts naktī peldēties baseinā. Nē, health and safety rules. Ok, bet jūrā? ''No, you can't.. fish.. feeding.. morning go away.'' Neko nesaprotam. Ja naktīs viņi baro zivis, tad no rīta 8 tām palūdz doties prom no peldvietas? Tikai vēlāk no krievu tūristiem uzzinu, ka tur ir pilns ar rajām, jeb elektriskajām zivīm.
Trešā diena. Brokastis nokavētas. Karsts. Shantel nolemj necelties līdz pusdienām. Es eju uz veikalu.
Atpakaļceļā iepazīstos ar Tito. Sarunas gaitā nonākam pie tā, ka viņa draugiem pieder ceļojumu birojs, bet tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Viņš stiepj manu iepirkumu maisu un draudzīgi soļojam uz ofisu. Ofisā iepazīstos ar Saīdu un visvisādām brīvā laika pavadīšanas iespējām. Sākot no vēderdejām, Downtown apskati līdz pat braucienam uz Kairu. Ar apsardzi. Hurgadas apskate divām personām 300LE. Smējos, ka iepriekšējā naktī jau šķiet visu redzēju par velti. Gribu tuksnesi! Pilna programma ar džipiem, kvadracikliem, zirgiem, kamieļiem, beduīniem, pusdienām, vēderdejām, saulrietu, tuksneša čūskām. Pilnā programma šai dienai jau nokavēta, un mums pietiek vien ar tuksneša apskati.. Un ar kvadracikliem vispār mēs esam uz "Jūs".. Sarunājam saīsināto programmu un vienu kvadraciklu uz abām. Vēl tikai lūgums atnākt uz ofisu pusstundu agrāk, uz tēju. Viņam patīkot sarunāties ar jautriem cilvēkiem.
Norunātajā laikā esam klāt. Dāvanā mums Arafata lakati, atkal tēja..
Pēc mums ierodas džips. Mums rezervēta vieta priekšā, pasažieru sēdeklī, bet aizmugurē iespiesti 4 vācieši un 2 poļi. Šoferis jautā vai atpakaļceļā negribēsim sēdēt uz jumta. Domāju, ka viņš joko.
Pa ceļam līdz tuksnesim šoferis mēģināja uzturēt sarunu arābu/krievu/angļu valodās. Dīvaini, bet vairākas reizes ceļojuma laikā dzirdēju, ka viņiem šķiet, ka saprotu arābu valodu. (Zinu tikai dažus vārdus). Un vispār viņš esot pats galvenais un visu kvadraciklu īpašnieks. Tuksnesī viņš sāka rādīt visādus trikus un visādi citādi izrādīties (aizmugurē sēdošie nebija sajūsmā), tad viņš mēģināja notriekt braucošu kvadraciklu. Esot tikai gribējis draugu nedaudz pabiedēt, bet viņš pamatīgi sabiedēja mani. Laimīgi nonācām garāžās. Mums pievienojās pāris tūristi no Krievijas un Čehijas. Instruktāža visās iespējamajās valodās. Un 30 km brauciens tuksnesī.

Dodamies ciemos pie beduīniem. Esam kolonnas pašās beigās. Iepriekš dzirdējām, ka ātrums nav liels, bet nedaudz atpaliekot no grupas izdodas uzraut normālā ātrumā un izraisīt avarijas situācijas.
Pie beduīniem. Tiekam baroti ar stāstiem par grūtiem laikiem, dārgo ūdeni, sievieti, kas mums ceps maizi kaut gan viņas darba diena jau beigusies. Neuzkrītoši tiekam virzīti domai, ka vajadzētu ciemā atstāt baksheesh, jeb pateicības naudu. Atkal tēja, ūdens pīpe, pusdienas... ūdens un daudz, daudz Coca-Cola.
Tālāk dodamies pie kamieļiem. Uz kamieļa tuvāk iepazīstos ar vacieti, kura viesojas Ēģiptē jau 15!!! reizi. Vai tiešām trūkst pasaulē vietas, kur aizbraukt? Vērojam kā mūsu pavadones dzer ūdeni, pārpalikumu izlej smiltīs, bet tukšās pudeles nomet zemē. Tad abas sāk par kaut ko strīdēties.
 Maizes cepšana no miltiem un ūdens. Maizes cepēja visu laiku skaļi šņaukājās un spļaudījās. Cepšana notika uz kaut kāda vāka, iespējams, no kanalizācijas akas. Mīklu rullēja ar metāla trubu. Tas noņēma jebkādu vēlmi izcepto maizi pagaršot, bet nācās.. Zobos šņirkstēja smiltis.
Tad gids mums mēģināja notirgot ''uz vietas gatavotus suvenīrus, tuksnesī vāktas tējas'' un augu maisījumu ar Viagras iedarbību.
Par atsevišķu samaksu bija iespēja apskatīt čūsku māju ar 5 čūskām, pāris kukaiņiem, 2 ķirzakām un vienu 105 gadus vecu bruņurupuci. Tā kā es atteicos čūskas ņemt rokās, tad manā vietā ar čūskām paspēlējās un man papozēja fotogrāfs. Vēlāk gan viņam tomēr izdevās pierunāt mani čūskas vismaz paturēt rokās pāris sekundes.
Pēc ekskursijas bija iespēja pasūtīt CD ar fotogrāfijām. Cena 150LE. Biju dzirdējusi atsauksmes par sliktas kvalitātes bildēm, bet es nekādus mākslas šedevrus negaidīju. Un Lielbritānijā tādā cena ir viena fotogrāfija, kur nu vēl CD ar 1000 bildēm.
Solīto saulrieta sagaidīšanu tuksnesī nokavējām vai nemaz nepamanījām.
Atpakaļceļš cauri tuksnesim tumsā.
Pusceļā jautrība beidzās. Gids un fotogrāfs mūs apstādināja, jo es braucot pārāk bīstami. Par daudz lecām pa tramplīniem, ātrums pa lielu. Un kvadraciklam pazuda gaismas. Shantel nācās pārsēsties pie gida, bet man mājupceļš ar fotogrāfu. Atdalījāmies no grupas un izbraucām līkumu patiešām lielā ātrumā un pamatīgiem lēcieniem. Nē, es nemaz nespiedzu.
Jau garāžā atvadu foto ar fotogrāfu, jo kopā mēs smuki izskatamies: ''Es tāds melns, bet tu balta.''
Atpakaļceļš uz viesnīcu tai pašā džipā. Un atkal šoferis jautā vai nevēlos sēdēt uz jumta. Šoreiz pirmo pa durvīm iestumju Shantel, jo man nav vēlēšanās sarunāties. Pa ceļam piestājam pie mošejas, tad pie citām garāžām. Mums pievienojas pāris pasažieri (vietējie), kas sēž uz jumta. Jā, tas ir droši, jo policija šeit nebraukājot. :D Bet vai tas ir droši tiem, kas uz jumta?
Pašā vakarā norunātais randiņš ar Ali. Mums pievienojas Ali draugs Muhameds. Par laimi, savādāk es no garlaicības nomirtu, jo vakars izvērtās visai dīvains.. Ar sabiedrisko autobusu aizbraucām uz New Marina, tad atkal Downtown.. Staigājām, staigājām, staigājām. Satikām viesnīcā iepazītos paziņas - niršanas instruktorus, kamieļu īpašniekus. Piestājām paglaudīt kamieli, pārmīt elementāras pieklājības frāzes. Ievēroju, ka Ali tāds pavisam ērmots. Nikni skatās te uz mūsu paziņām, te uz mums. Atvadījos no paziņām. Un tad sākās Ali monologs par uzticību, citiem vīriešiem. Pat viņa draugs bija pārsteigts, kur nu vēl mēs. Zināju, ka pēc šī vakara nekad vairs viņus neredzēšu. Paldies. Vēlāk gan uzzināju, ka katru vakaru pie viesnīcas viņi gaidījuši mūs.. (Ar Muhamedu un pārējiem gan joprojām Facebookā uzturam draudzīgus kontaktus) Vakars bija izčakarēts. Vismaz mums. Vēl kafija kafejnīcā pirms atgriešanās viesnīcā. Un vilšanās manā baltajā kafijā, kas garšoja pēc anīsa, bija nenormāli asa un bieza. Atpakaļceļš autobusā. Lēti, droši, ātri. Pie viesnīcas satikām jauniegūtos paziņas no tūrisma biroja. Tito jau pa gabalu kliedza: "Hi my Angel! Hi Jamaica!" Tā Tito turpmāk ik reiz mūs uzrunāja. (Un tā mēs ar Shantel tagad viena otru uzrunājam satiekoties darbā). Nemanīju pa kuru laiku, bet Shantel jau mums sarunājusi ekskursiju nākamajam vakaram. Uz Downtown! Atkal?!


Nākamās dienas rīts cepinoši karsts. Protams, jo mēs esam Ēģiptē. Diena kā radīta izklaidēm pie baseina, pludmalē. Uzmācīgi mēģinājumi iepazīties. Šoreiz apsargi no blakus viesnīcām. Peldoties diezgan nopietni savainoju kāju. Sasodītie koraļļi!


Viesnīcā mūsu pielūdzēju - apkopēju izveidotais dvieļu krokodils. Pieķērām viņus darbībā. Atkal uzaicinājumi kaut kur iet, braukt.
Vakarā man norunāts ''randiņš'' ar fotogrāfu. Bildes! Pie pašām viesnīcas durvīm mani kāds saķer. Tikko Ēģiptē ieradies jaunietis no Krievijas. Konkrētā pālī. Viņš nesaprot kā tā var būt, ka runāju angliski, bet saprotu visu viņa teikto. Mēģinu atbrīvoties no viņa tvēriena. Par laimi, pāris sekunžu laikā apsardze mūs ielenc. Mans jaunizceptais brūtgāns man un apsargiem bāž kabatās naudu, mēs viņam, viņš atkal mums. Vienvārdsakot - mētājamies ar naudu. Un arī fotogrāfs ir klāt ar CD. Un...protams - uzaicinājums kaut kur iet, kaut ko dzert... Ēģipte ir vientuļo kundzīšu iepazīšanās paradīze. Diemžēl jāatsaka dēļ plānotās (jau trešās) Downtown apskates.
Norunātajā laikā pie viesnīcas mūs gaida gids Saīds un Tito, bez konkrētas nodarbošanās (vēlak gan noskaidrojām viņa nodarbošanos) Galants brauciens taksometrā, eleganti kavalieri. Pēc iepriekšējā vakara pieredzes ar kavalieriem, esmu piesardzīga. Shantel izpildījās pēc programmas "Kā 10 dienās zaudēt puisi" drošs paliek nedrošs. Mūsu "gidi" centās. Un pamatīgi tērējās.


Jauks vakars ar ūdenspīpi, dzērieniem, vēderdejām, ēģiptiešu nacionālajām dejām, pat sūfiji (tie, kas stundām ilgi griežas ap savu asi garajiem svārkiem plīvojot). Atkal pastaiga pa naksnīgo Hurgadu. Mūs uzrunāja geju pāris. Vācietis un marokānis. Viņus interesēja no kurienes mēs esam, vai esam drošībā, neesam nolaupītas. Mūsu pavadoņi scēnas nerīkoja, pacietīgi mūs gaidīja. Talāk taksometrs un brauciens atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam manīju, ka braucam tuksneša virzienā. Iebraucām dzīvojamo māju rajonā. Taksometrs apstājās. Tito un Saīds mierināja, mēs tikai kaut ko paņemsim no dzīvokļa un brauksim uz viesnīcu rajonu. Joprojām mana intuīcija klusēja, bet Shantelai teicu: ''Un tagad noteikti mūs saņems gūstā vai pat nogalinās. Ko darīt?'' Pirmais iespaids par Tito nebija mainījies - krimināls, bet var uzticēties. Saīds joprojām uz mums skatījās ar labsirdīga suņa acīm. Shantel čukstēja: "Ejam, gan jau viss būs kārtībā" bet tai pašā laikā kādas 3 reizes skrēja atpakaļ pie taksometra vadītāja histēriski kliedzot: "Atceries mūsu vārdus: Shantel un Karina. Ziņo policijai. Mēs esam no tūristes no Lielbritānijas, iespējams, ka esam nolaupītas! Brauc tieši uz policiju!" Kāpām aušā pa trepēm. Trepju telpa neomulīga. Nonācām Tito dzīvoklī ar skatu uz tuksnesi. Kur ir tā lieta, kas jāpaņem? Vispirms mums jādzer tēja. Vai Coca-cola. Uzmanīgi vērojām ar neuzticības pilniem skatieniem Saīdu. Kādu tēju viņš ber? No kurienes ūdens tējkannai? Cukurs? Kur garantija, ka tas nav kokaīns? Nē, mēs bez cukura! Cola - cola? Nē, mēs no lielās pudeles nedzersim! Atver bundžu vai mazo pudeli! Un netuvoties mums tuvāk par metru. Kā kapēc? Mums bail! Pa to laiku Tito jau dala lielo hašiša kluci. "Kā kas tas ir? Tu esi no Jamaikas un nezini?! Nekad neesi mēģinājusi? Welcome to the Africa! Noteikti jāpamēģina. Augstākā labuma! Nē, tas nav tāds kā jums tur Latvijā. No šitā galva nesāp.." Tad Saīdam sākās briesmīgas galvassāpes. Laikam, pārāk liels stress ar mums.  Viņš reāli ieskāba. Piedāvājos palīdzēt. Sauciet to par maģiju, dziedniecību vai akupunktūru, bet sāpes pazuda. Viņi sāka sarunāties arābu valodā. Sapratu, ka par mani.  Vēlāk Tito teica: "Viņš teica, ka tu esi reāla ragana labā nozīmē, viņi bija par tādiem cilvēkiem tikai dzirdējuši. Tagad tu būsi mans enģelis." Visam pa vidu Saīds pazuda. Palikām trijatā. Izrādās Saīds iegājis dušā! Pie velna, ko tas nozīmē? Ar Shantel izgājām uz balkona. Ar skatu uz tuksnesi, kuru naktī neredz. Aiz sienas ģimenes skandāls. Dzirdama vīrieša aurošana, zīdaiņa raudas un sievietes monologs. Atgriezāmies istabā. Arī Saīds atgriezies no dušas. Viscaur baltā.  Kleitā līdz zemei. Mēs ar Shantel sākām smieties, jo atcerējāmies jau vairākkārt Ēģiptē dzirdēto joku: ''Kāpēc vīrietis gultā neskūpsta sievieti? Jo viņam zobos jātur (tā tērpa) stūris." Nenoturējos un pajautāju: ''Vai tas ir naktskrekls? Zinu, ka par reliģiju, ticību nav labi jokot, bet... Bet tas jautrību nemaz nemazināja, jo nu vakara vadītājs un klauns bija Tito. Tito gan paskaidroja, ka Saīds ir īstens musulmanis un viņam drīz jādodas lūgties. Lūgšanos viņš nekad neizlaiž. Drīz tuvojās rīts. Nu gan mēs patiešām gribējām doties atpakaļ uz viesnīcu, bijām pamatīgi tur aizsēdējušās. Saīds devās lūgties, bet mēs trīs taksometra medībās. Sāka aust gaisma, rajons nu izskatījās pat biedējošāks kā naktī. Tuksneša vēja pūsti pa zemi ripinājās kaut kādi siena kušķi, kā filmās. Pa miskastēm lēkāja kaķi, gar mums paskrēja kaut kāds lapsveidīgs dzīvnieks. Talumā sāka skanēt korāna lasījums, kas aicina visus uz lūgšanām. Mums pretī nāca vīrietis garā, pelēkā tērpā, kura acu skatiens mūs burtiski nogalināja. Viņš uz mums skatījās ar atklātu naidu. Kā nu ne, soļojam pa nekurieni agrā rīta stundā pusplikas, pavisam īsos svārkos. Veiksmīgi noķērām taksometru. Tito mūs pavadīja līdz pašai viesnīcai. Shantel viesnīcas gultā uzreiz atslēdzās, bet es nevarēju pagulēt. 4: 52. Middle East trip bija veiksmīgi beidzies. Paldies Dievam. Ar mums viss kārtībā. Uz balkona vēroju saullēktu.


Tālāk vientulīga pastaiga gar jūru. Neuzkrītoši man pāris metru attālumā sekoja apsargs. Brīdī, kad tuvojos ūdenim, arī viņš bija klāt: "Uzmanies, elektriskās zivis!" Sagaidīju pirmos krievu tūristus, pensionārus. Papļāpāpājām par Dom2, Latviju. Visi kā viens domāja, ka esmu vāciete. Viņiem viss pēc labi atstrādātas programmas. Iesildīšanās, rīta vingrojumi, pelde jūrā, pirmie saules stari pie baseina, brokastis.
Sasodīti karsta diena. Tik karsti, ka negribas pat peldēt vai sauļoties.Visu dienu nogulējām, tikai vakarpusē izgājām viesnīcas dārzā, kur satikām paziņu - kamieļu biznesmeni. Mums jādodas kopīgā pastaigā, viņš gribot izpildīt solījumu un iepazīstināt mūs ar Hurgadas lielāko kamieli. Gājam. Pa ceļam vēl fotografēšanās un sarunas ar citiem kamieļiem un kamieļpuišiem.
Pastaiga ar Antonio, kamieli, izvērtās dīvaina. Kolīdz uzrāpos kamieļa mugurā, tas kļuva nevaldāms. Ignorējot saimnieka pavēles, tas devās vien sev zināmās gaitās. Šķersojām krustojumus, nokļuvām kaut kadā tumšā rajonā. Kamielis apstājās tikai kādas mošejas pagalmā. Lieki teikt, ka tobrīd ticēju, ka tā bija pēdējā reize kamieļa mugurā. Pēc piedzīvojumiem ar kamieli pasēdējām kafejnīcā ar kamieļpuisi Ahmedu un viņa nez no kurienes uzradušos brālēnu, kurš visus cienāja ar hašišu.
Nakts. Tieši 1 naktī pēc mums ieradās autobuss. Devāmies Saīda noorganizētajā braucienā uz Kairu. Mūsu autobusā bija angļu, vācu, gan krievu valodā runājoša publika un 2 gidi, kas runāja angļu, vācu un krievu valodās. Brauciens cauri tuksnesim. Sasodīti auksts. 8 no rīta ieradāmies Kairā. Visi atžirgām no gida kliedziena: ''Skatieties, luksafors, kas nedarbojas! Te nekas nedarbojas! Haha!" Kairā uz ielām nenormāls troksnis, katrs brauc kā grib vai prot. Izrādās, ka abi gidi nemaz nav kārtojuši braukšanas eksāmenus, bet tiesības uzreiz nopirkuši. Pirmais apskates objekts Kairā - Ēģiptes muzejs, kuram tikai izskrējām cauri. Muzeja apskatei nāktos veltīt vismaz nedēļu. Drošības pārbaudes ieejot un izejot no muzeja daudz nopietnākas nekā Hurgadas lidostā. Tālāk brauciens ar kuģīti pa Nīlu. Nokļuvām smaržu "rūpnīcā". Apostījām visādas smaržas, eļļas, apdullinājamies no smaržu kokteiļa. Tālāk brauciens uz Gizu.

Uz ielām netīrība, atkritumi, bruņoti vīrieši. Pa ceļam paēdām pusdienas kādā restorānā. Emm.. par restorānu gluži to vietu es nesauktu, bet..
Klāt ilgi gaidītās piramīdas. Nenormālā ātrumā mūs izvadāja gar piramīdām un tad atstāja mūs ''brīvsolī'' uz 30 min. Mūsu brīvo laiku lietderīgi izmantoja suvenīru tirgotāji un kamieļu veči. Brauciens ar kamieli gar piramīdām maksā milzīgu naudu. Skaidrojām, ka nevaram doties izbraucienā, jo mums abām līdzi tikai sīknauda. Cik? Der! Un atkal devāmies ar kamieli tuksnesī.



Protams, es būtu vēlējusies netraucēti staigāt gar piramīdām, priecāties par sauli, tuksnesi, bet visu laiku jāatkaujas no uzmācīgiem suvenīru tirgotājiem, čaļiem, kas dod padomus kā labāk fotografēt vai vienkārši iepazīties kārajiem. Mūsu grupas biedri ielīda kādā no piramīdām. Nezinu kāpēc, bet mani pastaiga pazemē nevilināja. Ticu, ka tur nav vietas dzīvajiem.
Tālāk papirusu fabrika jeb veikals. 5 minūšu laikā mums nodemonstrēja kā top papiruss, bet pārējo laiku klīdām pa veikalu, apskatījām apgleznoto papirusu, skaidrojām pārdevējiem, ka skaisti, bet mums to nevajag.
Garais un nogurdinošais brauciens atpakaļ uz Hurgadu.
Pirmspēdējā diena Ēģiptē. Izvēle braukt apskatīt Luksoru vai nedarīt neko. Pēc Kairas bijām tā pārgurušas, ka palikām pie otrā varianta - nedarīt neko. Protams, tagad to ļoti nožēloju. Rītu pavadīju peldoties, sauļojoties, lēkājot krievu kompānijā Zumbas un vēderdeju nodarbībās. Šantel dienas karsto pusi nogulēja. Vēlāk gājām ielās, lai atrastu kādu kurš piepildītu mūsu mazo sapnīti - iegūt hennas tetovējumu.

Pēdējais vakars mūsu ēģiptiešu ģimenītes sabiedrībā. Vakariņas, kuras pilnīgā bezsakarā mums visiem izmaksāja pilnīgi nepazīstams vācietis, pastaigas, atvadas no jauniegūtajiem paziņām, dāvaniņas no apkārtējo veikalu pārdevējiem.

Pašās ceļojuma beigās viens 0,7 uz četriem. Starp mums, meitenēm, runājot - mēs to šņabi īsti nejutām, bet divi īsteni ticīgie bija konkrētā pālī. Bet tā gadās, ja par katru cenu gribas nobaudīt aizliegto augli...

Uzausis pēdējās ceļojuma dienas rīts. Rītu pavadījām tērējot pēdējo naudu suvenīros, atkal un atkal atvadoties ar tuvāko veikalu pārdevējiem.
Katru vakaru, pirms atgriešanās viesnīcā, piestājām blakus esošajā apģērbu veikalā, kur pārdevēji vienmēr pīpēja zāli vai vienkārši slaistījās un nekad neko mums nemēģināja notirgot. Viņi, iespējams, bija vietejās modes eksperti, jo centās mūs gaumīgi ietērpt savos tērpos. Arī pēdējo stundu līdz braucienam uz lidostu pavadījām ietērpjoties neskaitāmos tērpos vai spēlējoties ar kaķiem. Jā, veikala skapjos un plauktos dzīvoja kaķene ar kaķēniem.

Brauciens uz lidostu. Iepazināmies ar divām anglietēm, kurām šī bija pretīgākā, šausmīgākā utt nedēļa mūžā. Viss bijis pretīgs - viesnīca, ēdiens, cilvēki, izklaides...
Lidosta. Pirmo reiz sajutos patiešām neomulīgi, kad ieskatījos acīs kādam ar automātu bruņotam vīrietim, kura ierocis bija pavērsts tieši pret mani. Tobrīd man šķita ka tāds skatiens ir tiem, kas kliedz "Allahu Akbar!" un dara trakas lietas...
Lidostā garas rindas. Klāt pienāk kāds lidostas darbinieks un piedāva mūs par 5 dolāriem izvest bez rindas. Atsakamies. Rindā stavējām varbūt 5 minūtes. Drošības kontrole. Visi atbrīvojas no lielajām ūdens pudelēm, arī Šantel izmet savu pudeli. Skatos uz savu tik tiko iesākto 1,5 L pudeli, paskatos uz drošības kontroles darbinieku. Viņš man ar acīm dod zīmi iet tālāk ar visu ūdens pudeli. Un labi, ka tā jo lidostā bija patiešām karsts. Vīri, kas pārbaudīja somu saturu, patiesībā nodarbojās ar pavisam citām lietām un somām nepievērsa ne mazāko uzmanību. Jā, mūsu somās varēja atrasties koraļļi, kokaīna klusis, daļa no muzejā zagtas mūmijas vai pat bumba. Who cares?
Mūsu piedzīvojums bija beidzies. Lidmašīna vēl atradās uz skrejceļa, bet es jau gulēju. Es esot nogulējusi 5h uz kāda sveša vīrieša pleca. Jauki, ka viņš nekustējās un ļāva man gulēt.



Varbūt šobrīd nav droši ceļot vienatnē ārpus Eiropas, varbūt vajag pieturēties pie tūristu iestaigātām takām, bet ticu, ka ejot pie cilvekiem ar smaidu un atvērtu sirdi, tev atbildēs ar to pašu. Vienmēr cieni valsti, kurā tu atrodies, cilvēkus un tradīcijas.Mēs ceļojam, lai iepazītu citas valstis, kultūras, tradīcijas, bet bieži tieši ceļojumos mēs iepazīstam sevi.
Seko savam sapnim.

Wednesday 23 September 2015

Mehndi jeb hennas māksla

Šoreiz manas pārdomas par Mehndi jeb hennas mākslu, kura man joprojām saistās ar Tūkstots un vienas nakts pasakām, maģiju, sievišķību...


Jūlija beigās izklaidējos kādas pilsētas svētkos. Pamanījām mākslinieces, kuras ar hennu apzīmēja visus gribētājus. Vēroju kā kundzes apzīmē manu māsīcu un pārējos. Man nepatika attieksme. Viss lielā steigā, ar nelaipnu attieksmi.
Pēc atvaļinājuma kadā brīvdienā garlaikojos. Mājās klusums, bērni Latvijā. Garlaicība. Sāku zīmēt mandalu ar domu: kā padarīt dzīvi interesantāku? Mandala jau gandrīz pabeigta, kad ''dzima'' ideja - ja man tik ļoti patīk zīmēt, tad kāpēc nepamēģināt apzīmēt sevi ar hennu? Pāris sekunžu laikā internetā iegādājos hennu. Jau gatavu. Atlika vien sagaidīt gatavo hennas pastu... un sākt.
Mehndi jeb hennas māksla ir 5000 gadus sena tradīcija Āfrikā, Indijā un Āzijas valstīs. Man zināmajās indiešu ģimenēs mehndi izmanto reliģiskos svētkos, rituālās ceremonijās, piemēram, Mehndi naktīs. Mehndi nakts ir tā pati Vecmeitu balle. Trīs dienas pirms kāzām pie līgavas pulcējas draudzenes, radinieces, kaimiņienes, kuras līgavu izklaidē ar dziesmām un dejām, jo hennas uzklāšana un nožūšana ir laikietilpīgs process. Parasti līgavām apglezno plaukstas, rokas, kājas. Līgavas ļoti uzmanās, lai zīmējumu nesabojātu, saglabātu uz ādas pēc iespējas ilgāk. Jaunā sieva ir atbrīvota no jebkādiem mājas darbiem līdz zīmējums  izbalēs pavisam.
Hennas zīmējumam piedēvē maģiskas īpašības. Ticu, ka uz kreisās plaukstas zīmēta mandala spēj iekustināt pozitīvas vibrācijas tavā dzīvē, piesaistīt notikumus, sūtīt kosmosam signālus, ka esi gatava dot un ņemt. Zīmējums uz kreisās rokas delnas kalpos kā vairogs, pasargās Tevi no sliktiem notikumiem.
Rietumu sievietes hennas zīmējumus izvēlas, jo tie šobrīd ir modē, nesāpīgi un īslaicīgi. Zīmējums piesaista uzmanību un henna piestāv visām. Un zīmējumi izskatās tik sievišķīgi...
Esmu dzirdējusi, ka saka ''melnā henna''. Nu, nav tādas. Hennas zīmējums būs oranžīgi brūnā krasā. Melnas krāsas zīmējumu var iegūt ar melno ķermeņa krāsu, kuras sastavā ir dies zin kas. Daudzi brīdina uzmanīties no ''melnās hennas'', kura var radīt apdegumus un čūlas uz ādas. Pie sava pirmā zīmējuma tiku Ēģiptē. Tā bija ''melnā henna''. Zīmējums turējās vairāk kā mēnesi.


 Zili melnu zīmējumu var iegūt ar dabīgo krāsu „jagua”. Tā gatavota no jagua tropu augļu sulas. Šī krāsa, savukārt, cēlusies Amerikā. Jagua zīmējuma noturība būs vien 4-5 dienas.
Zīmēšana ar hennu ir meditatīvs, nomierinošs process. Par to pārliecinājos uzreiz. Veselu dienu pavadīju apzīmējot savas rokas un kājas. Divas nedēļas vēlāk mani jau gaidīja gribētāju pulciņš Latvijā. :D Ja arī Tev patīk zīmēt, iesaku. Tev noteikti patiks!



Monday 15 June 2015

Filipīniešu augļu salāti. Miljons kalorijas

Šodien ir vismaz trīs iemesli svinēt! Pēdējā laikā visas savas labās domas sūtu kādai filipīniešu ģimenei, jo es pavisam drīz būšu tita Karina jeb tante Karīna :)
Šovakar ģimeni cienāšu ar filipīniešu tradicionālajiem ballīšu salātiem. Jā, salātos ir miljons kalorijas. Tuvākajās dienās uz svariem nekāpšu.
Salātu pagatavošana ir pavisam elementāra, bet sastāvdaļu atrašana ir diezgan eksotiska, jo nepieciešamās sastāvdaļas nav tik vienkārši atrodamas.
Salātu piedzīvojums sākas ar došanos uz musulmaņu veikalu, apdullināšanās visās garšvielu smaržās, saldētavā krāmēšanās gar halal gaļu, lai atrastu pašā apakšā paslēpušās kokosriekstu strēmeles.


Filipīniešu augļu salāti
Konservēti tropiskie augļi
Saldētas kokosriekstu strēmeles (un tikai šodien uzzināju, ka babaju veikalos jāprasa pēc "buko")
Kokosriekstu želeja
Rīvēts siers
Putukrējums vai iebiezinātais piens





Tā izskatās kokosriekstu želeja. Nopērkama dažādās krāsās, formās.

Saturday 13 June 2015

Sociālantropoloģisks pētījums. Angļu pabā

Laulības uzlabo vīriešu veselību, taču sieviešu fizisko un emocionālo labklājību ne laulības, ne šķiršanās īpaši neiespaido, secinājuši britu pētnieki. Tā šodien lasu TVNET.
Tad kāpēc tieši mums, sievietēm, tik ļoti vajag apprecēties? Un tūlīt, par katru cenu. Un tikai mums zināma tā robežlīnija attiecībās, kuru pārkāpjot var droši teikt: ilgāk gaidīt nav vērts. Visi mājieni, strīdi (it sevišķi vērojot kā visas draudzenes viena pēc otras iespīlējas TAJĀ baltajā kleitā) bildinājumu gaidot bijuši veltīgi.
Man šodien kaut kādas jocīgas pārdomas par vīriešiem, laulībām... Laikam, vakarnakts iespaidā. Iepazinos ar 33-46 gadīgu draugu pulciņu. Tipiski angļi piektdienas vakarā. Visi kā viens centās ieskaidrot, ka ir brīvi, neprecēti, bet ar bērniem pūrā. Jā, viņu sievām noteikti ir ''palaimējies'' ar vīriem. ''Man nepatīk britu sievietes, jo viņas ir neinteliģentas, nekoptas, resnas un garlaicīgas!'' Tad, pie velna, kāpēc tu esi tieši ar tādu precēts? Vai laulībā laimīgs vīrietis centīsies piedzirdīt svešinieces un ik pa laikam bārstīs googlē tulkotus komplimentus: "Jums ir krāšņs" WTF? :D
Visi laulībā nelaimīgie vīrieši ir tik vāji, ar varu piespiesti precēties? Vai viņas kāzu naktī pārvēršas kā Šreka Fiona?

P.S Bet es joprojām naivi ticu, ka man būs otra iespēja uzvilkt TO kleitu. :)

Rīta selfijs vakarnakts cīņu biedrenei ar tekstu: "Ar mani viss kārtībā, bet nekad, nekad vairs nedzeršu!''
DZERT IR SLIKTI!

Monday 8 June 2015

Brīvdiena ar kaķiem un salātiem filipīniesu gaumē

Atlika vien uzrakstīt, ka ka angļus neinteresē nekas veselīgs, tāds, kas nepeld taukos, tā kolēģe, angliete, vakar izjautāja mani par auzu kliju galetēm, pagaršoja un pat palūdza recepti.

Vakar ''nosvinēju'' 5 gadu jubileju kopš Lielbritāniju saucu par savām otrajām mājām. Pamatīgi uzjautrināju kolēģus, jo izradās es nezinu lamu vārdus, ar kuriem parasti iebraucēji sāk izglītoties jau pirmajās nedēļās. Dienas beigās kāds anglis man pasniedza lapu ar vārdu, teicienu sarakstu. Must know. Tiešām nezināju teiciena "See you next Tuesday" otru nozīmi.Tā kā šī diena (pirmdiena) man brīva, tad tiešām vakar darbā visiem atvadoties teicu: See you next Tuesday. Par laimi, ar humora izjūtu mums visiem darbā viss kārtībā.

Man patīk, ka šeit varu iepazīties ar cilvēkiem no dažādām valstīm, kultūram. Iepazīstu draugu tradīcijas, ēšanas paradumus, receptes.
Piemēram, Filipīniešu vistas un makaronu salāti. Draudzenes ģimene tos ēd visos piknikos, svinībās. Un Dikāna diētas 3. fāzē tie ir atļauto ēdienu sarakstā. Man ļoti, ļoti garšo.

Filipīniešu makaronu salāti ar vistu
Gatavoju pēc sajūtām, nezinu mērvienības.
Vārīti makaroni
Vārīta, gabaliņos sadalīta vista
Rīvēts burkāns. Vārīts (parasti aizmirstu, arī šoreiz)
Rīvets siers (man nebija)
Konservēti ananāsi gabaliņos
Rozīnes
Loki
Orģinālajā receptē ir arī sīpoli un ķiploki.
Un majonēze. Protams, var aizstāt ar ko mazāk kaitīgu.


Iesaku pamēģināt.


Lieliska brīvdiena. Arī kaķi šodien dzīvoja enerģijas taupīšanas režīmā. Laiski.

Saturday 6 June 2015

Dikāna blakusefekti

Tieši 4 mēneši uz diētas. Līdz šim brīdim neesmu jutusi blakusefektus, ar kuriem saskārušās citas tievētājas, bet pēdējā laikā jūtu enerģijas trūkumu, kurā vainoju pārslodzi darbā un mācībās. Esmu nonākusi dilemmas priekšā: resnas kājas vai A izmēra krūtis. Tieši krūšu ''pazušanu'' kolēģes un kolēģi pamanīja kā pirmo blakusefektu. Tikai šodien kolēģi pamanīja, ka šo mēnešu laikā esmu notievējusi. Un pati diezgan sāpīgi pamanīju, ka mana darba uniforma kļuvusi vienu izmēru par lielu (strauji kustoties un liecoties, forma sagriezās ar kabatu uz priekšu. Pildspalva iedūrās tieši zem ribām. F**k!)
Vakarā, pēc darba, ieskatījos spogulī. Man zem acīm ir zili riņķi. Kaut kas jauns.
Esmu pamanījusi, ka citu tievētāju stāsti beidzas apmēram šeit, svara nostiprināšanas fāzē. Tiešām visām viss ir tik slikti? Vai uznāk apnikums? Zinu kādu, kas diētu beidza, jo vēlamais svars sasniegts un nav jēgas turpināt. Bet jāturpina. 10 dienas par katru zaudēto kilogramu. Manā gadījumā -8kg, tātad 80 dienas 3. fāzē.
Ja es agrāk dienu nevarēju iedomāties bez maizes, tad tagad man grūtības sagādā tieši obligātās 2 maizes šķēles. Es nevaru un negribu! Meitas mani pierunāja meiteņu vakaram ar picu. Mierināju sevi ar domu, ka tā ir tikai baltmaize ar sieru un desu.


Ar pavisam tīru sirdsapziņu varu teikt, ka neesmu diētas laikā mānījusies ar auzu klijām, galetēm. Man garšo. Arī meitas tās ēd, dalos ar kolēģēm. Un ja jamaikietēm garšo, tad zinu, ka tās man izdodas perfektas. Vienīgi angļi rauc degunus, bet saka, ka izskatās veselīgi. Pagaršot gan neviens anglis vēl nav uzdrošinājies, jo tās nav varītas eļļā un apbērtas ar sāli.

Dikāna auzu kliju galetes esmu apgreidojusi. Arī viss cepšanas proces ir vienkāršots līdz pēdējam. Kur nu vēl elementārāk.

Auzu kliju galetes
3 dienām

9 ĒK auzu klijas
3 olas
250 g biezpiens (apmēram)
Pārējais pēc garastavokļa
Godži ogas (dienas deva 10-45g)
Čia sēklas (dienas deva ne vairāk kā 1-2 ĒK)
Linsēklas
Saulespuķu sēklas

Gatavošanas instrukcija для особо тупых (tādiem, kuriem lēnāk pielec) ar visām bildēm, jo izmēģināju jauno telefonu.


Viss kārtīgi jāsamaisa. Labi noder lētais darbaspēks - bērni.

Vienmērīgi masa jāizklāj karstumizturīgā traukā

15 min cepeškrāsnī un gatavs!

Elementāri!

P.S Man salst! Darbā citi sūdzas par nenormālo karstumu, bet es drebinos.

Tuesday 2 June 2015

Mandala

Un tad pienāca viena no tām dienām, kad gaisā pat jūtams kā sprakšķ enerģija. Viena no tām dienām, kad liekas, ka puse no kolēģiem darbā strādā ''zem ripām'' jeb atrodas pilnīgi citā realitātē. Diena, kurā vismazākais sīkums var izvest no pacietības. Iespējams, visu var saistīt ar pinmēness tuvošanos. Bet pati sev es ieteiktu apmeklēt kursus: "Stresa menedžements. Pārvarēšana un profilakse."
Un šajā dienā, īsi pēc darba laika beigām saņēmu SMS no kolēģes: ''Es dzirdēju, ka viņa teica, ka tu teici..." Es neko tādu neesmu teikusi! Mana elpošana, sirdsdarbība paātrinājās, acis pielija ar asinīm. Es biju tik dusmīga, ka dusmās pat rokas trīcēja. Goda vārds, biju gatava lēkt mašīnā, braukt atpakaļ uz darbu, skaidroties.. Atturēja tikai tas, ka auto noparkots stāvvietā, atkal jāģērbjas...
Meitas ļoti jūt manas garastavokļa maiņas. Pāris reizes abas diezgan īgni uz mani paskatījās. Pēc brīža Klaudija atnesa savus krāsainos zīmuļus un teica: "Tagad pazīmē kaut ko. Uzliec uz papīra visas savas labās domas" un aiz sevis aizvēra virtuves durvis. Ko zīmēt? Bieži esmu domājusi iegādāties krāsojamās grāmatas pieaugušajiem, piemēram, "Mindfullness Mandala". Vēl no studiju gadiem augstskolā atceros, ka mandalu krāsošana ienes dvēselē mieru un harmoniju, veicina iekšēju sakārtošanos. Koncentrējoties uz šo radošo darbību, cilvēks atslābinās un nonāk stāvoklī, kas līdzinās meditācijai. Šajā mierpilnajā stāvoklī ir iespējams atbrīvoties no ikdienas rūpēm, uzmācīgām domām. Protams, mūsdienās izgudroti cirkuļi un lineāli, bet es izmantoju šķīvi, bļodu un glāzi. 2 stundas zīmēju, krāsoju un klusēju. Krāsojot nedomāju par krāsām, kuras izmantoju, nedomāju par krāsu salikumiem. Un centos nedomāt vispār. Tikai mehāniski zīmēju un krāsoju. Nedomāju par to, ka līnijas ir šķības un greizas un par to, kāds izskatīsies galarezultāts.
Divas stundas vēlāk no virtuves iznācu jau priecīga, labā garastavoklī un cerību pilna.


Brīžiem aizdomājos par saviem bērniem - kur viņas ņem savu gudrību? Bieži viņas iesaka man padomus, bet es vēl nedēļu pēc tam domāju... Bērns, kā tu to zini?
Ko es iesāktu bez savām gudrajām, talantīgajām meitām?

P.S Pēc tās dienas notikumiem pagajušas 3 dienas, darbā neesmu bijusi. Brīvdienas. Bet nu šī situācija mani pat uzjautrina, jo ar prātu saprotu, ka SMS sūtītāja ir "gaisa jaucēja" kolektīvā, ir pārpratumi, kas rodas valodas barjeras rezultātā. Un galu galā... tas nav svarīgi.